Latvijas pievienotā vērtība ir plašās ganības, kurām tālāko stūrīti var saskatīt tikai ar binokli, siena ruloni, lielie govju ganāmpulki un cilvēki, kuri laukos attīsta savu sirdsdarbu.
Mana bērnība nav iedomājama bez agrajiem rītiem, gumijnieku vilkšanas kājās un steigšanās rīta darbos saullēktā, kabatā iemetot kādu vētrasputna konfekti. Govs siltās elpas garaiņi kūtī, skābbarības smarža, pieglaušanās govs siltajam sānam, stundām ilga lūkošanās lielajās, tumšajās, kristāldzidrajās acīs un īpašā uzticība, kad govs ēd ābolu no rokas,- tā ir mana Latvijas sajūta...
Īpašs ir tas prieks, kad pretī dejo govju ganāmpulks. Jā, tiešām DEJO... Vai arī prieks, kad, atbraucot uz laukiem, pretī nāk kāda īpaša gotiņa- mana “krustmeitiņa”, kuru pirms gada, dzestrā un miglas pilnā vasaras rītā, atvedu no ganībām. Tagad mana krustmeitiņa jau ir izaugusi. :)
Visas šīs Latvijas lauku sajūtas un apziņa, ka laukos darbi tiek paveikti ar mīlestību, mudina domāt, ka Latvijas nākotne ir plaši lauki, veselīgi cilvēki un cieņpilnas attiecības ar dabas likumiem.


Foto autore Laura Šūlmeistere